

Es zinu, ka manis drīz nebūs...lai...es negribu dzīvot...es šādi dzīvot negribu...es zinu - mani nositīs...lai...es negribu dzīvot...es šādi dzīvot negribu... Es visu savu mūžu esmu bijis piesiets pie ķēdes...šī ķēde jau ir ieaugusi manī...Es neatceros kāda man bija bērnība...varbūt tādas nemaz nebija? Vienīgais, ko es atceros - ķēde...aukstums...ziema...bads...Reiz, man bija sapnis, sapnis, kas nekad nepiepildīsies, šajā sapnī es redzēju, ka esmu kādam vajadzīgs...bet tas bija TIKAI sapnis...kurš nekad nepiepildīsies...
Es esmu tikai suns, nieka suns, kuram gan esmu vajadzīgs tāds - vecs, nesmuks, netīrs...Bet man SĀP, man briesmīgi sāp, tāpāt kā Tev, cilvēk sāp...Man arī ir sava sirds, man arī ir jūtas...Tec, Cilvēk, arī ir sava sirds, jūtas, bet kur ir tava cilvēcība? Es visu mūžu sapņoju pēc mīlestības, apskāviena! Bet kur Tu esi?
Esmu jau vecs, akls, kurls, bet šodien es sajūtu Cilvēku! Vai tiešām par mani kāds atcerējās? Vai tiešām? Mani atbrīvoja no ķēdes!!! Esmu brīvs...BEIDZOT... Kāpēc es nevaru paiet? Kāpēc es guļu uz vietas? KĀPĒC? Es taču esmu brīvs, brīvs no ķēdes!!! Cilvēk, nenāc! Man ir bailes...Lūdzu nenāc...Man sāp...Nenāc...Es kodīšu katram, kas mani aizstiks...bet es neesmu ļauns, man vienkārši briesmīgi sāp...Kāpēc tu mani aizstiec? Nedari to, lūdzu, kur Tu mani ved? Es negribu nekur braukt, es gribu aiziet, viens pats...Kur mēs esam? Kas tā par adatu?Man sāāp...nedari to!!!
------------------
Man tiešām vairs nesāp...ir tik labi, esmu brīvs...esmu siltumā...
Nu esmu šeit, kur nesāp...Es nekad nevienam neesmu bijis vajadzīgs...Es kliedzu, tikai tagad sapratu - tā bija pote...es aizmigu, pamodos...un man vairs nesāp...
Cilvēk - es Tev ticēju, es Tevi mīlēju, gaidīju un cerēju...es cerēju ka būšu Tev vajadzīgs, kaut mazliet...bet būšu vajadzīgs...
Cilvēks atnāca - sita, sita...atnāca otrs - salauza man kājas, lai es nevarētu bēgt...atnāca trešais - aizveda mani un iemidzināja, lai man nesāpētu, vienu gan zinu - tas nebija mans saimnieks - NEcilvēks...Tas bija Cilvēks - kas izdarīja tā, lai man vairs nesāpētu! Mani samīļoja, iedeva buču...un es aizmigu...ir tik labi, kad vairs nesāp!
------------------------------------------------
ESI ATBILDĪGS PAR TO, KURU PIERADINĀJI...DZĪVNIEKI ARĪ RAUD...DZĪVNIEKIEM ARĪ SĀP, TĀPAT KĀ SĀPĒJA ŠIM SUNCIM....


